Izmaiņas kultūrā pandēmijas laikā un to pozitīvais rezultāts

Artūrs Goldmanis

2020. gads iesākās ļoti pozitīvi, likās, ka šis būs piedzīvojumiem bagāts gads, un, lai arī biju iztēlojies citādākus piedzīvojumus, mana priekšnojauta piepildījās. Kad februārī izskanēja pirmās ziņas un diskusijas par COVID-19 vīrusu un tā izplatību, pie sevis nodomāju – gan jau tas vīruss netiks līdz Latvijai, tomēr marta vidū tika ieviests ārkārtas stāvoklis, un varēja sākt manīt straujas pārmaiņas sabiedrības un kultūras dzīvē.

Noteikti tas, ko katrs pamanīja pandēmijas sākumā, bija pārmaiņas saskarsmes kultūrā. Ieejot jebkurā sabiedriskā vietā, var manīt norādijumus par to, ka jaievēro 2 metru distance, ka nepieciešams dezinficēt rokas un virsmas, kā arī jāvelkā sejas maskas. Festivāli, pasākumi, ballītes ar draugiem – viss tika atcelts, lai mazinātu vīrusa izplatīšanos. Gan skola, gan draugu, gan vecāku satikšana notika attālināti, fiziskais kontakts tika aizstāts ar digitālo un lielākā daļa dzīves jomu saskārās ar līdzīgām pārmaiņām. Arī darba tirgus bija spiests pielāgoties – tika atlaisti darbinieki, radās jaunas vakances, uzņēmumi piedāvāja ar vien lielākas iespējas strādāt attālināti. 

Pandēmija īpaši skāra kultūras darbiniekus, piemēram, mūziķiem tika atcelti visi paredzētie koncerti un festivāli. Tomēr daudziem mūziķiem šis ir atpūtas laiks, tikmēr citi cītigi strādāja pie jauna albuma tapšanas vai arī faniem rīkoja koncertus tiešsaistē. Ir teiciens “māksla rodas tur, kur ir robežas” un, tā kā pandēmija ierobežojusi lielu daļu kultūras dzīves, ir interesanti vērot, kā tā attīstas un nepadodas. Piemēram, grupa “Prāta Vētra”, kura ierakstījusi dziesmu “Plaukstas lieluma pavasaris” lockdown session formātā, vai arī dažādu žanru mūziķu un grupu veidotās facebook tiešraides, un tamlīdzīgi. Piemēri rodami arī citos kultūras virzienos – Rīgas Jaunā teatra publiskie lasījumi facebook lapā, muzeju virtuālās ekspozīcijas un tūres, operu un baletu koncertieraksti, un tā tālāk.

Mani un apkārtējos apbēdināja fakts, ka tika slēgtas pilsētas un apkārtējo teritoriju atpūtas vietas. Nedēļas nogaļu vakaros ar draugiem vairs nebija iespējas aiziet uz kādu bāru vai koncertu. Pieņemu, ka regulārajiem klientiem šis posms noteikti šķiet vēl smagāks, jo nav iespēja doties uz savu iecienītāko vietu atpūsties vai paēst. Līdzīgi arī skeiteru subkultūras cienītaji, kuri šajā laikā posmā palika bez iespējas braukāt pa skeitparku. Tikai dažas Latvijas pilsētu pašvaldības lēma neaizslēgt skeitparkus, citviet nepieciešams ievērot drošībs pasākumus, un tomēr ir arī ļoti kategoriski ierobežojumi, piemēram, Dobelē skeitparks tika nojaukts pavisam.Arī Liepājā tika slēgts skeitparks un tādējādi es paliku bez iespējas braukāties ar BMX. Taču arī šeit robežas tika pārvarētas – pilsētvide kļuva par visiem pieejamu skeitparku, kurā rampas un reili tika aizvietotas ar pieejamo infrastruktūru. Savukārt es katru reizi, kad devos uz Jelgavu apciemot vecākus, ieliku savu velosipēdu mašīnā, jo karantīnas laikā Jelgavas skeitparks netika aizslēgts.

 Arī skolēniem un studentiem šis laiks ir bijis ļoti interesants. Pierast pie mācīšanās attālināti man sagādāja grūtības, jo pavadot dienas mājās, bija grūtāk sevi motivēt. Pēc pirmā mēneša, kad biju jau pieradis, iemācījos organizēt savu laiku un mācības attālināti vairs nesagādāja grūtības. 

Bija nepierasti redzēt tukšu pilsētu piektdienas vakaros. Pietrūka iespēja aiziet vakaros uz kultūrvietu “Kursas Putni”, paklausīties kādu koncertu, vai arī dienas laikā aiziet paēst uz karsto kartupeli. Bet, lai arī nereti gribējās pārkāpt noteiktos ierobežojumus, es biju paklausīgs pilsonis – katru reizi, kad devos uz veikalu, es dezinficinēju rokas ar piedāvatajiem līdzekļiem (nedēļas laikā gan manas plaukstas sāka pampt un pēc neilga laika āda sāka palikt jēla. Atceraties, ka drošāk rokas ir mazgāt ar ziepēm, un tava āda būs pateicīgāka), ievēroju distancēšanos un sekoju līdz aktualitātēm Latvijā un pasaulē.

Pandēmijas laikā tika rastas un ievestas daudzas alternatīvas un inovācijas dažādās nozarēs. Ēdināšanas iestādes piedāvāja ēdienu piegādāt uz mājām un atstāt to pie pasūtītaja durvīm, izvairoties no fiziska kontakta. Ēdiena piegāde kļuvusi ļoti aktuāla un tā paglābusi daudzus biznesus no bankrotēšanas. Koncerti, pasākumi, konferences, lekcijas, pat sporta pasākumi notika tukšās tribīnēs un tiešsaistē… Tieši šajā brīdī es saprotu, cik mēs patiesībā esam atkarīgi no interneta, bez kura varēja sākties haoss.

Tagad, jau jūnijā, ir lielāki atvieglojumi karantīnai – bāri un citas atpūtas iestādes drīkst strādāt līdz pulkstens 02:00, varam rīkot nelielus pasākumus un koncertus, sākoties vasarai cilvēki sāk parādīties uz ielām, un ir tāda sajūta, ka pandēmija pat nebūtu bijusi. Visas atpūtas vietas un bāri uzsāk sezonu, lai atgūtu iekavēto.  Lai arī kultūras dzīve tika apgrūtināta un daudzi pasākumi tika pārcelti vai atcelti, tā neapstājās. Tika organizēti tiešsaistes koncerti, mākslinieki veidoja video performances, un tamlīdzīgi. Īsumā, visi centās adaptēties jaunajiem nosacījumiem. Šobrīd, kad ierobežojumi kļuvuši daudz brīvāki un kultūras iestādēm atsākusies aktīva darbība, cilvēkiem ir daudz lielāka vēlme ņemt dalību kultūras norisēs. Visi ir noguruši no ierobežojumiem un vairs nevar nosēdēt mājās. Pēc vairāku mēnešu ierobežotās sociālās dzīves, cilvēki vairāk novērtē kultūras esamību un pasākumus, kuros piedalīties un justies kā daļai no kopuma. Manuprāt, kaut kā īsto vērtību mēs saprotam, tikai tad, kad esam to pazaudējuši. Ierobežojumi mazinās, dzīve turpinās un kultūra lēnām atgriežas ierastajās sliedēs.