Linda Roze, Elza Ozola
Es, Stimulants un Neizdarītais
“Es un stimulants”
Cilvēks spēlē kolektīvo spēli, ko sauc par “tirgus ekonomika”. Spēles galvenie rīki ir: darbs, cilvēku resurss un nauda. Darbs spēlē cilvēku, kamēr cilvēks spēlē naudu. Nauda darbojas, kā “brīvības” stimulants – kas ļauj veikt lietu apmaiņu (pircēju un pārdevēju tirgus). Stimulants padara jebkuru darbu pievilcīgu, pat tad ja tas sākotnēji šķitis neētisks. Vācu sociologs un filozofs Georgs Simmels (Georg Simmel) ir norādījis ka vērtības var kvantificēt naudas izteiksmē. Īsfilmas tēls ataino dzīšanos pēc naudas un sava laika “pārdošanu” darbam, tai pat laikā ārstēšanos no darba radītajām sekām (stresa, nemiera, bezmiega). Vai stimulācijai ir nepieciešams novilkt robežas?
“Es un neizdarītais”
Lai arī pasaule šķietami ir apstājusies, nekur nav jābūt, taču darāmie darbi turpina ritēt. Esot mājās vienam pašam, ir vēl grūtāk sevi piespiest iekļauties kādā ritmā. Bez pierastā apkārtējā spiediena un jebkādas motivācijas veikt darba uzdevumus, var iekrist dziļi prokrastinēšanā un atrast citus, vieglākus un patīkamākus uzdevumus, ar kuriem nodarbināt savu prātu. “ Prokrastinatori reti dara pilnīgi neko; viņi dara citas noderīgas lietas, piemēram, dārza darbus vai zīmuļu asināšanu. Kāpēc prokrastinators dara šīs lietas? Tāpēc, ka šis ir veids, kā nedarīt kaut ko svarīgāku. Ja prokrastinatoram būtu jāasina zīmuļi kā galvenais uzdevums, neviens spēks uz zemes nevarētu likt viņam to darīt. Prokrastinators var būt motivēts veikt sarežģītus, savlaicīgus un svarīgus uzdevumus, ja vien šie uzdevumi ir veids, kā neveikt kaut ko svarīgāku. ” – Džons R. Perijs, prokrastinācijas māksla