Ekonomikas un kultūras mijiedarbība pandēmijas laikā

Olga Barbina

Pandēmijas dēļ publiski pasākumi tika atcelti – teātriem, muzejiem, kinoteātriem u.c. kultūras telpas aizvēra savas durvis uz nenoteiktu laiku. Par galveno pieejamo platformu savas darbības turpināšanai un komunikācijai ar skatītāju kļuva interneta vide.

Var uzskatīt, ka bizness un organizācijas, kuras nav reprezentētas internetā vai kurām nav savas lapas sociālajos tīklos, netiek uztvertas nopietni, tā zaudējot nozīmīgu daļu potenciālo patērētāju jeb atrodas “under the radar”. Pandēmija piespied tehnoloģiski iestrēgušo migrāciju uz tīmekli.

Vērojot kulturālo pasākumu norisi jaunajos apstākļos, var manīt dažādas unikālas problēmas un īpatnības. Pirmkārt, pieaudzis tīmekļa notikumu un informācijas piesātinājums, kā dēļ grūti izsekot un izdalīt sev interesējošo kopējā notikumu plūsmā. Daudzi, kas pandēmijas sākumā sajūsminājās par iespējam vērot pasaules līmeņa kinofestivālus (piemēram, We Are One: A Global Film Festival), apmeklēt pasaules galerijas vai noklausīties lekcijas, beigās tās vai nu palaida garām, vai, lielā piesātinājuma dēļ, pilnīgi pazaudēja interesi. 

Neskatoties uz pasākumu pieejamību un dažādību tīmeklī, tie nevar pilnībā veldzēt slāpes pēc kultūras.  Vērošanas un līdzdalības pieredze paliek blāvāka, tai trūkst sociālais aspekts. Sagatavošanās un pucēšanās pirms kultūras pasākuma, un tam atvēlētais laiks, piešķir notikumam lielāku nozīmību,  rada svētku sajūtu. 

Interesanti, ka maksa par pasākumu maina attieksmi pret to. Samaksājot par biļeti kinoteātrī, ir daudz lielāka iespēja, ka filma tiks noskatīta līdz beigām bez pārtraukuma, nekā skatoties to mājās TV vai datorā. Vēl viens svarīgs aspekts, ka cilvēki, maksājot par pasākumu, veic pārdomātāku izvēli, kā arī labāk sagatavojas gaidāmajam notikumam. Piemēram, zem eksperimentālas mūzikas tiešsaistestranslācijas bija komentāri – “kas par troksni?” un “kā par to kāds varētu maksāt naudu?”. Tur jau tā lieta, ka maksā ieinteresētie – maksa par ieejas biļeti atsijā nejaušo skatītāju-garāmgājēju.

Skatītāju disciplinē tiešs kontakts ar izpildītāju, kas pandēmijas laikā tika zaudēts – piemēram, reti kurš izrādes apmeklētājs celtos kājās izrādes laikā, lai pamestu zāli, kamēr tiešsaistes translācijas pārtraukšana ir pilnīgi pieņemama. Cilvēka atsvešinātība no savas interneta reprezentācijas un anonimitāte ļauj rakstīt komentārus ar mazāku pašcenzūru, nedomājot par izpildītāju jutām.

Toties iepriekšminētais nav argumentācija pret brīvi pieejamiem kultūras pasākumiem, pretēji, pastāv cerība, ka to pieejamība un atvērtība ļaus paplašināt redzesloku nejauši ieklīdušajiem skatītājiem.

Pandēmijās laikā, kad kultūras sfēra nevar pilnvērtīgi funkcionēt un gūt ienākumus no tās patērētājiem, īpaši nozīmīgs kļūst valsts atbalsts, tāpēc zīmīgi kā dažādu valstu vadības reaģē uz izveidoto situāciju.  Piemēram, Vācijas valdība kultūras institūcijām izdalīja 50 miljardus eiro, bet Spānija paziņoja, ka pandēmijas laikā kultūrai ir pēdējā prioritāte. Latvijā ir solītas stipendijas un pabalsti kultūras sfēras darbiniekiem, taču pastāv viedoklis, ka tos ir grūti dabūt. 4. jūnijā Latvijas Kultūras ministrijas mājaslapā ziņots, ka valdība atvēlēja 10,6 miljonus eiro kultūru iestāžu atbalstam “ārkārtējās situācijas radīto seku mazināšanai”. Ar finansējumu valdība norādīja, cik būtiska vai nebūtiska ir kultūras un mākslas joma valstij. 

Dīkstāves pabalsti ir svarīga pandēmijas iezīme, kura attiecas uz dažādu sfēru pārstāvjiem, bet jūtami ietekmē kultūras sfēru kopumā. Saistībā ar karantīnu, vairāku valstu valdības bija spiestas izmaksāt pabalstus, lai izvairītos no vēl dziļākas krīzes uz vispārējā haosa fona. Bez valsts atbalsta daudziem, kurus tieši skāra pandēmijas radītās sekas, nebūtu iespējas iegadāties preces un pakalpojumus ne ārkārtējas situācijās laikā, ne pēc tās.

Ārkārtas situācijas dēļ, globāli tiek aktīvāk apspriesta universālā pamatienākuma iespējas, kas ļautu atbalstīt esošās politiskās sistēmas pastāvēšanu un varētu gan pasargāt iedzīvotājus grūtos periodos, gan sniegt tiem ilgtermiņa finansiālu drošību. Britu žurnālists Pauls Meisons (Paul Mason) uzskata, ka pandēmija ir viens no katalizatoriem pārējai uz jauno sistēmu, kas sniegsies pāri kapitālisma rāmjiem.  Skaidrs, ka pašreizēji pieņemtās atbalsta programmas ir īslaicīgas, tomēr nedrīkst ignorēt kopējās tendences pasaulē, tehnoloģisko un digitālo progresu.Tikpat būtiski ir domāt par robotizācijas un automatizācijas tehnoloģiju attīstību, kas nepārtraukti veido pārmaiņas darba tirgū. Paliek arvien mazāk darbavietu, kuras nevarētu automatizēt pilnībā vai daļēji, līdz ar to valdībai jebkurā gadījumā būs jārisina kā materiāli pasargāt iedzīvotājus.

Atliek cerēt, ka situācija ar pandēmiju būs savienojuma tiltiņš dialogam, kas palīdzēs radīt  nodrošinātāku un līdz ar to mazāk trauksmainu, un atbildīgāku sabiedrību, kura ļaus katram indivīdam radīt vairāk kulturāli un sociāli nozīmīgus pasākumus, kas ciešos kapitālisma rāmjos ir grūtāk izdarāms.

Teksta noformējumam izmantotas autores kompozīcijas, izveidotas pandēmijas laikā.